Molybdenite

Šis bija brauciens, kurš tika ilgi gaidīts un aprunāts. Smēlušies iespaidus no OverlandJeep pagājušogad, nolēmām, ka mums šogad noteikti jaapmeklē šī unikālā vieta. Augusta beigās viss sakārtojās un devāmies ceļā.

Molybdenite ir kalna virsotne, kas atrodās diezgan unikālā vietā, tādā kā kalnu masīva vidū un slejās apmēram 2.5km virs jūra līmeņa. Brauciena pirmais posms ir ap 250km pa asfaltu, kam seko vairāki desmiti kilometru pa grants ceļu, kas beigās pārvēršās par deaktivizētu desmitiem kilometru garu raktuvju ceļu, kur arī visa jautrība sākās.

Lai nokļūtu pareizajā upes pusē, no kur sākās pirmais grants/zemes ceļa posms, jāpārceļas ar prāmi, kurš par laimi mums ir bezmaksas un rindu arī nav. :)

Pa ceļam braucot tiek pamanīts lācis. Un, protams, pieņemts lēmums to pavērot. Lācim mēs neinteresējam, toties uzkāpt kokā viņam likās vilinoša ideja. :)

Papētījuši lāci dodamies tālāk. Laiciņš tīri neko, daba lutina ar skaistiem skatiem un pēc stundas vai mazliet vairāk arī nokļūstam pie pirmā servisa ceļa Texas Creek FSR.

Pirmais posms pa Texas Creek FSR tīri neko, līdz brīdim, ka pagriežamies uz Molybdenite Main FSR, un tur arī visa jautrība sākās. Ceļs ir pastāvs un akmeņains, sāku atcerēties draugu vārdus par to, ka pazeminātie ātrumi braucot šajā kalnā ir ļoti laba lieta. Nevar noliegt tomēr Astro turās godam.
Šeit jāpiebilst, ka izlemjam doties vispirms uz Molybdenite ezeru nevis kalna virsotni. Kā izrādās brauciens uz ezeru ir daudz sarežģītāks nekā uz virsotni (to mēs, protams, iepriekš nezinājām), jo patstāvīgi sanāk braukt leņķī un tad vēl jāšķerso kāds kalnu avots… Skatoties ārā pa vadītāja logu arī paverās lielisks skats uz krauju, par kuru noripot lejā negribētos… Asas sajūtas mums. :)

Tikuši līdz ezeram izbaudam lielisko skatu un nomierinam satrauktos nervus. Neskatoties uz to, ka sākotnēji laiks ir diezgan drūms un nedaudz arī palīst, tas liekas, ka mainās diezgan strauji uz labo pusi. Reizēm ir labi, ka esi kalnos – ja nepatīk laikapstākļi var pagaidīt 30 min un tie būs citādāki…
Pēc nelielas atpūtas un kopējās apspriedes nolemjam doties atpakaļ pa jautro ceļu un uz kalna virsotni, jo nav skaidrs vai laiks nākošajā dienā būs saulains vai lietains.

Brauciens atpakaļ norit visnotaļ mierīgi, jo jau esam ieguvuši pieredzi un sapratuši, ka tik viegli jau tā mašīna neapgāzīsies, kā reizēm liekas… Pa ceļam uz virsotni apstājamies kalnu ieskautās alpu pļavās – no vienas puses viss nomācies, no otras zila debess ar baltiem gubu mākoņiem. Vispār jau ļoti skaisti. :)

Komentāri lieki :)

Un kur tad bez panorāmas bildēm? :)

Visa komanda – gatava pēdējam posmam – “kāpienam virsotnē”, bet pirms tam jāizbauda unikāli skati.

Ko es tur teicu par skatiem? Ak, jā – izbaudam! :)

Ceļš uz virsotni nav parāk sarežģits, tomēr ved gar 300-400m dziļu kraujas malu. Jautri.
Nonākuši virsotnē satikām veselu brigādi ar Toytas faniem, kas ir pārsteigti, ka mēs ar savu futbola mammas minivenu esam vispār tik tālu tikuši. Protams, salīdzināt mūsu auto ar piepaceltām un uzķīlētām Toyotām grūti, bet kalnā mēs tikām. :)

Parunājušies ar citiem ceļotājiem arī mērojam nelielo kāpienu uz virsotni, no kuras paverās 360 grādu skats. Nedaudz aizraujās elpa un noteikti gribās pavadīt šeit ilgāku laiku. Jaatzīst, ka nav tik saulains cik gribētos, tomēr šīs vietas šarms to kompensē.

Kārtējā bilde, kas komentārus neprasa! :)

Panorāma no virsotnes #1

Panorāma no virsotnes #2

Brigāde pilnā un nepilnā sastāvā. Foršā kompānijā vienmēr ir lieliski pavadīts laiks! :)

Kalni mums liek sajusties tik maziem un jebkurai problēmai tik niecīgai, kā arī liek plati smaidīt :)

Izbaudījuši kalnu virsotni nolemjam kalna augšā nepalikt, bet gan doties nakšņot iepriekš noskatītā vietā kalna pakājē. Kas vēlāk izrādās pareizs lēmums, jo pa nakti kalna augšpusē temperatūra noslīdēja zem 0.

Kemping, kemping, mums patīk kempingot :)

Nākošā dienā tiek nolemts nedoties pa taisno mājās, bet gan pameklēt piedzīvojumus uz kādiem citiem servisa ceļiem. Piedzīvojumus arī atrodam – ceļš izskatās, ka gandrīz netiek lietots, un vietām tā aizaudzis, ka cilvēks pat nevarētu iziet zaru netraucēts.

Pēc pārdesmit kilometriem arī mūsu piedzīvojumu meklējumi beidzās tur, kur beidzās ceļš. Tas atdurās pret upi un otrā pusē ir mežš… Bet upe iztek no ezera, un ezers ir ļoti skaists, kā arī Uģis ātri nosecina – ezerā zivju netrūkst.

Tikmēr Daci jau paspēj aplidot kāds tauriņš :)

Arī es pievienojos Uģim vīriešu darbu darīšanā (lasi – pārtikas gādāšanā) un drīzvien arī mums ir pietiekoši zivis, ko pievienot vakariņu maltītei. Var redzēt, ka kāds ir ļoti apmierināts :)

Turpinot ceļu mājup tiekam arī apglaimoti ar fantastisku saulrietu – kā punkts uz i lieliskam ceļojumam?!

Atgriežoties pie Molybdenite un paša ceļojuma, bija super – unikāla vieta, kompānija, viss kopā!!! :)

Read More