Visam kādreiz pienāk beigas, arī šai rakstu sērijai par mūsu lielisko piedzīvojumu Kanādas klinšu kalnos (Rocky mountains) ir tapusi pēdējā daļa. Lai gūtu pilnīgāku priekštatu par mūsu ceļojumu iesaku iepazīties ar Pirmo daļu un Otro daļu.
Pēc nakts pārlaišanas kādā nomaļā stāvvietā pieceļamies ļoti laicīgi un ap 6 jau esam ceļā uz Banff. Vēl nav skaidrs, ko tur darīsim, jo kā vienmēr izplānots viss ir “kārtīgi” un tas parasti noved pie vislabākajiem piedzīvojumiem.
Apskatījuši pilsētu no aukšas nolemjam arī apskatīt kāda tā izskatās tuvāk un ko tur vispār labu var sadarīt. Pirmie secinājumi ļoti jauki, nedaudz atgādina eiropas kalnu kurortu, bet pēc kārtīgas pastaigas pa pilsētu tiek secināts, ka tā nav pārāk liela un arī, ka tajā nav ārkārtīgi daudz lietu ko darīt priekš mums.
Līdz ar to ka mūsu iepriekšējais plāns pavadīt dienu Banff diezgan ātri nonāca pie izskaņas un tika nolemts meklēt citus variantus dienas pavadīšanai. Pameklējoties internetā nosecinām, ka Icefields Parkway, kas tieši tulkotos kā ledāju parka ceļš ir apskates/izbrauciena vērts. Tuvāk papētot ir skaidrs, ka tur ir vērts netikai izbraukt cauri, bet ir ārī iespējas mazliet aktīvāk izkustēties un apskatīt šādus tādus skaistus dabas objektus.
Ilgi nedomājot dodamies ceļā. Skati šeit braucot ir fantastiski. Tiešām, ja nav vēlēšanās vai spējas iet pargājienos tik vien izbraukt cauri Kanādas rokijiem ir vērts!
Ja ne video, tad vismaz panorāmas foto palīdz labāk aptvert to skaistumu, kas mums bija apkārt! :)
Braucam… Apstājamies… Sajūsiminamies…Braucam… Apstājamies un tā visu laiku. :)
Un kalni visapkārt… :)
Paspējām arī kājas iemērkt ezerā, kas no ledāja nācis un kā var noprast ūdens, protams, nav pats siltākais, bet ņemot vērā karsto vasaras dienu, tiešām atspirdzinošs :)
Nepaiet ne ilgāks brīdis un beidzot esam nokļuvuši savā pirmajā nopietnajā un paredzētajā pieturas punktā – Peyto Lake, šis noteikti ir viens no tiem ezeriem, kas līdzīgi kā Lake Louise parādās teju katrā Kanādas reklāmas bukletā. Un vieta tiešām skaista nevar noliegt.
Izbaudam skaistumu, uzņemam D vitamīnu un drīz jau arī laiks doties tālāk…
Ceļš… kalni… ledāji… ezari… ledāji… kalni.. vēl tāls ceļš…
Un diena mums tiešām ļoti laba patrāpījusies – makoņu maz un tie paši, tīri lai piedotu bilde akcentu, kā punkts uz i. :)
Atkal Kalni? Ledāji? To šeit tiešām netrūkst, ceļa nosaukums ļoti atbilstošs!
Tā arī pēc kāda kārtīgā gabaliņa nobraukšanas nokļūstam līdz mūsu otrajam un pēdējam plānotajam galamērķim – Artabaskas ledājam (Athabasca Glacier), kas ir viens no sešiem Kolumbijas ledus lauku ledājiem (Columbia Icefield).
Iesākumā skatījāmies un domājām, ka varbūt varētu paņemt autobusu, kas tevi uzved augšā ledājā, bet nebija īsti skaidrs cik tālu tas uzved un vai vispār tas ir 80$ vērts. Bet aizejot līdz pašam ledājam radās arī ideja doties nelielā pastaigā pa to…
Nelielā pastaiga ievilkās uz apmēram 4h, un aizgājām līdz vietai kur ved autobusiņš un “mazliet” vēl tālāk…
Varbūt var manīt, bet Dace ir diezgan sirsnīgi nogurusi un pārbijusies no tā, ka mēs neiebrūkam ledājā vai nenotiek kaut kas tik pat dramatisks… Viss bija labi, nav par ko satraukties! :)
Viens gan bija fakts, ja lejā valdīja kārtīga svelme, tad uz ledāja pūta stipri vēsīgs vējš.
Aizejot līdz vietai, kur ledājs sāka kāpt kalnā varēja tikai apbrīnot tā lielumu un to cik gan tas daudz varētu būt savā dzīvē piedzīvojis…
Skats no augšas nebija peļams :)
Mūsu pastaigas gala rezultātā aizgājām līdz vietai, kas bija stipri tālāk par to, kur ieveda 80$ vērtais autobuss un atradās kāda dzīva dvēsele. Līdz ar to bijām laimīgi, ka nesamaksājām neizmetām vējā to naudu. Uz ļoti īsu brīdi izbaudījām mūs apņemošo varenību un pāris ledājus, kas mūs ieskāva un devājiems lejā. Kāds bija ļoti laimīgs uzkāpt atpakaļ uz sauszemes! :)
Turpino ceļu vēl redzam daudz skaistus kalnus, izbaudīt tos varam tagad, bet toreiz bijām traki noguruši. Vienīgais, ko noteikti spējām pamanīt, ka gar ceļa malu iet kalnu grēda, kas izskatās kā fotošopā uztaisīta un tad noklonēta N kilometru garumā. Iespaidīgi.
Tā arī pienāca trešās dienas un daļas beigas. Pret vakaru sasniedzām Jasper, apbrīnojami skaista vieta! Pavakariņojām vietējā pilsētas parkā izbaudot vasarīgo vasaras vakaru un posāmies mājupceļam. Ceļojums izdevies, vēl tikai jānobrauc līdz mājām… 9h…
Ar to, kā jau iepriekš paredzams, mums veicās daudz jautrāk – labi ja pāris stundas braucis es sāku lūzt nost pie stūres, līdz ar to tika pieņemts kolektīvais lēmums uz pāris stundām apstāties tuvākajā pieturas vietā un pagulēt. Vietas nosaukums kā vēlāk secinājām bija Thunder River, BC un patiešām ļoti atbilstoši, jo visu nakti kārtīgi zibeņoja un lija. Man tas nebija traucēklis nogulēt visu nakti, nevis tikai pāris plānotās stundas.
Vēl jāpiemin, ka šo ceļojumu īpaši interesantu mums padarīja fakts, ka mašīna pašā ceļojuma sākumā, pēc apmēram 3h braukšanas sāka raustīties, iemesls bija neskaidrs un atkāpties no plāna nebija ne mazākās vēlēšanās. Mašīna izturēja un mēs veiksmīgi visu izbraukājām, uz beigām jau bijām pat pieraduši un neuztraucāmies, ja tā arī raustījās…
Tā lūk mums interesanti gāja šajā mini-ceļojumā. Tiekamies drīz!
P.S. Aleks tev par godu bildes ar 15px baltu rāmi! :)
Read More
No comments:
Post a Comment